un vēl es baidos, ka man varētu uznākt oma lasīt dzeju. tā šobrīd būtu katastrofa, jo tad es nespēju koncentrēties nekam triviālam, ardievu trauki un netīrā grīda, viss ko es spēju just ir kā pa mani viļņos pārvietojas strofas* un metaforas, mani satriec dažu frāžu poētiskums un jutekliskā atbilstība, es varu sajūsmināti atkārtot pantu līdz zinu to no galvas un man bail kaut ko skricelēt pašai, jo zinu, ka nekas nevar būt tik labs un viss pašdarītais ož pēc piedeguma un pelējuma un tā nu es varu klīst pa pilsētu, domās vienu pēc otra deklamēt visus dzejoļus, ko zinu no galvas šad tad nejauši izsakot ko skaļi un izpelnoties garāmgājēju skatienus

*par strofām skatīt šeit:
http://www.liis.lv/muzika/formas/index.php?id=2