11. Oktobris 2009

ir jau, protams, smieklīgi tas par tiem zirgiem, bet es, redziet, esmu sevi nerealizējis zirdzenieks. par tādiem vnk piedzimst. bērnībā man bija bieza klade pielīmēta pilna ar zirgu bildītēm, kas izgrieztas no avīzēm un veciem žurnāliem. kad Bušmeistare mērdēja badā tos simts zirgus, es pie televizora gauži raudāju un solījos viņu nožmiegt. bērnībā lielākais sapnis bija pašai savs zirgs ar kuru jāt pretī gaišākai nākotnei
šajā pavasarī, kad varēju glāstīt zirgus cik vien iepatīkas. un barot ar baltmaizi, un šad tad vadāt pavadā. un aizecēt kartupeļu lauku es biju laimīgākā būtne viņpus Urāliem. man nešķiet, ka zirgu sviedri pretīgi smird. nav jau YSL smaržas, bet nav pretīgi.
to, ka šajā ziņā neesmu īsti normāla sapratu, kad pa ielu ejot (mēs ar padraudzeni pastaigājāmies) un mums pretī nāca viens no turienes zirgiem. svešs, bet neviens no turienes zirgiem nebija agresīvs. salnais ērzelis bija ietiepīgs un grūti valdāms, bet ne agresīvs. un zirgi tak cilvēkiem tāpat vien virsū nebrūk. sliktākajā gadījumā var iekost vai iespert. nu un mēs gājām pretī tai zirdzenei, padraudzene pārgāja pretējā pusē, es pakasīju zirdzenei purnu un kakliņu un pēc tam zirdzene mums kādu gabaliņu panāca līdzi un tad, pēc tam to pārstāstos skatoties sarunas biedru sejās es sapratu, ka īsti prātīgi tas nebija, ņemot vērā faktu, ka tā bija Linda un tai ķēvei vispār esot niķis kost jātniekam kājās un citādi nejauki izdarīties
bet būtu pārāk muļķīgi gaidīt, ka es attiecībā uz dzīvniekiem kādreiz sākšu izturēties prātīgi un saprātīgi
zirgs vienkārši ir mans Lamporgini, ar to atšķirību, ka man zirgs kādreiz tiešām būs

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: