5. Septembris 2009

man laikam bija piecpadsmit gadu, kad viens briesmīgi samīlējies čalis aizrādīja, ka neprotu sievišķīgi smieties un pēc tam demonstrēja pieticīgu ķiķināšanu īsti sievišķīgā veidā. ir pagājuši gari gadi, sievišķīgi smieties tā arī neesmu iemācījusies, vēl joprojām reizēm zviedzu kā zirgs, bet šodien uz ielas dzirdēju visneiedomājamākos smieklus ever - sieviete runāja pa telefonu un klausulē iesmēja tā, ir kā viņai astma būtu sākusies. "diez ko tu par to teiktu, Maks?" es vīzdegunīgi nodomāju

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: