par ticību. drīkst nelasīt

bija man tāds kā draudziņš. diezgan sakarīgs čalis, bet, protams, ar putniem. un tad viņš uz jauno harizmātisko draudzi sāka piestaigāt biežāk un pēc tam stāstīt, cik Jēzus viņa dzīvi padarījis skaistu, un tagad viņš atsūta saiti uz draudzes rīkotiem svētkiem tieši sieviešu auditorijai. saitē ir arī video, kas izskatās diezgan smieklīgs - pieaugušas sievietes tirinās kameras priekšā, stāsta, cik laimīgas viņas ir, iespaids mazliet tizls. es nesaprotu to, kādēļ lielākajai daļai tāda veida reklāmu un pasākumu jārada teletūbijiem līdzīgs efekts, kas izskatās kā pārraide atpalikušajiem, kādēļ liela daļa kristiešu mūzikas izklausās pēc šlāgeriem ar spridzinošām metaforām. iespaids ir apmēram tāds, ka visi kristieši ir mazliet Dauņi, man nepatīk tieksme Jēzu pielīdzināt vecajam labajam čomam, kas uz daudz ko vienkārši pievērs acis, jo viņš taču ir bijis cilvēks (nu, vecīt, tu taču saproti, ne), man nepatīk tas, ka kristieši rada iespaidu par ticību bez prāta un veselā saprāta līdzdalības, man tik daudz kas šajā visā nepatīk, es neuzticos jaunajām harizmātiskajām draudzēm, man nepatīk cilvēku dalīšana vīriešos un sievietēs, varbūt, ka atsevišķi dievkalpojumi sievietēm nav slikta doma, bet arī svētceļojumā, kad gājām nedzimušā bērna krusta ceļu, mēs gājām visi kopā, visi šņukstēja, bet visskaļāk raudāja tieši viens vīrietis, apraudot visus vīriešus, kas dara sievietēm pāri, viņas ievaino un piespiež uz tādu rīcību un pēc tam lūdza mums piedošanu
nu jā, bet es, redziet, esmu katoliete ar visām no tā izrietošajām sekām. mani diezgan interesē arī citas reliģijas, bet lielākajai daļai jauno garīgās atjaunotnes kustību es neuzticos