beržu māju, klausoties visas mīkstās roka un blūza un blūzroka balādes, un domāju par dzīvi.
atcerējos to, kā man toreiz f. spēlēja b.b.kinga trill is gone un kā es toreiz domāju, kas nu tās par trīsām, es labi apzinos, ko tev nodaru, bet tā nu reizēm gadās, ka satiekas cilvēki, kuriem nav jābūt kopā
un tagad domāju, par tiem citiem, kurus esmu paspējusi satikt un ar kuriem nav bijis jābūt kopā un domāju par trīsām, kas pāriet un tiem, ar kuriem viss ir pa īstam līdz mēs satiekam kādu, ar kuru ir vēl īstāk, kur tiešām ir trīsas un tiem, kuri kādu, ar ko ir pa īstam ir satikuši pirms manis un prātoju par nepielūdzamo likteņa ironiju un trīsām un to, kā viss pāriet
un to, ka tagad, atšķirībā no visām iepriekšējajām reizēm es nemeklēšu kontaktus ne ar vienu no tiem, kuriem ir bijušas trīsas mani ieraugot, es nezvanīšu tam čalim, kurš gribēja pielūgt zemi, pa kuru staigāju, kaisīt rozes un lilijas un sevi man zem kājām
nav jau vajadzības tirināt cilvēkus tikai tādēļ, lai pārliecinātos par to, ka man pašai nekad nekas nav pa īstam