es reizēm tik ļoti sev riebjos par visu šito, ka būtu gatava iziet uz jebko, lai sev vēl vairāk ieriebtu, bet tas nozīmētu ieriebt arī kādam citam, kas to nav pelnījis
man riebjas, ka ir citi cilvēki, kam ir izdevies ko līdzīgu izdzīvot un pateikt un tad nodziedāt un tad ārdīt dvēseli tiem, kas to nemaz nav pelnījuši. ak, Dievs, es kādreiz biju tik labestīga, tik dzīvespriecīga, tik mierīga un laimīga. kur tas viss ir? es pamazām mācos priecāties un smaidīt, reizēm pat izdodas būt laimīgai un neprātīgi smieties, bet pārējo laiku es labprāt pavadītu prom, no cilvēkiem, savā alā laizot brūces, liekot sevi kopā
vai tur tālumā, kārtojot istabas, vārot zupu viesiem vai vienkārši sēžot blakus Jānītim, kurš katru dienu basām kājām kāpj Krustakalnā un vienkārši izstaro pārpasaulīgu skaistumu, labestību, mīlestību un kaut kādu vārdos neizsakāmu jaukumu