un vēl es paspēju divreiz iemīlēties.
pirmoreiz mazulī, kas izskatījās pēc teletūbija - tādā apaļvaigainā, lielacainā, mīkstā pāris mēnešu vecā sīcī ar debesszilām acīm un tieksmi visu laiku bāzt pirkstus mutē. es vispār nekad ap svešiem bērniem neslienājos, man šķiet, ka svešu tantu uķipuķikādasmazascatiņasrociņasvaidziņiūūpuņķītis ir kaut kas drausmīgs, bērna personību traumējošs, bet to bērneli ieraugot biju beikta un pagalam un izbrīnījusies, ka viņa vecākie brāļi izauguši par tīri glītiem bērniem un tad, kad dziedamās daļas laikā viņš skatījās uz mani un izskatījās tik gudrs un saprātīgs un ieinteresēts manā necilajā centīgi rokas vicinošajā un dziedošajā personā, es izkusu peļķītē pie viņa kājām
un otrreiz tādā Jānī. viņš ir vnk lielisks, viņu vajadzētu kā eksponātu parādīt tām meitenēm, kas domā, ka visi vīrieši ir apšaujamas cūkas un kakumaisi vai ka visi pārliecinātie ticīgie ir neglīti, piņņainā pubertātē iestrēguši pārauguši pusaudži. viņš ir tik harmonisks, iekšēji un ārēji skaists, neiedomājami sirsnīgs cilvēks, visi bērni lipa ap viņu kā dadži. nu jā. bet tad, kad es sapratu, ko viņš man atgādina es ilgi raudāju, jo skumjas jau paliks vienmēr. un tad es sapratu, ka nemaz neesmu iemīlējusies, lai gan vēl joprojām esmu sajūsmā, ka esmu iepazinusies ar kādu tādu cilvēku