un tad, pēc tam, kad esi mocījies ar vainas apziņu un grimis bezcerībā, žēlojies un žēlojis sevi, šaustījis un domājis par visiem 'ja nu' 'ja vien' un to kā būtu ja būtu, aizej, atzīsties un raudi
un tā vietā lai satriektu līdz pēdējam, lai aizdzītu un kauninātu, pasaka, ka Dievs ir neiedomājami žēlsirdīgs, ka viņš ir mīlestība, ka viņš visus mūs nes savās rokās, ka viņš piedod pat to, ko mēs nevaram piedot paši sev un ceļ katru reizi kad krītam, tad gribas vienkārši raudāt no laimes
nē - to sajūtu vienkārši nevar vārdos aprakstīt