šobrīd stadija ir amizanta - miedziš gāž no kājām ka vai, ausīs dūc un mazliet sāp. bet, 18 stundu ilgā maratonā padarīju vismaz vienu darbu, kas ļoti ļoti spieda sirdsapziņu, bet kā es rīt par to *** eseju kuras man nav piecas minūtes norunāšu, bet nakts ir gara, laika vairs nav daudz, spēks rūk rukumā, a apņemšanās ir. es tā vienkārši NE-PA-DO-DOS

sargājiet mani no manis pašas, ja?