patiesībā ir tā, ka blakus būt ir visgrūtāk. es to zinu, vienmēr esmu zinājusi. ka vārdi ir bezjēdzīgi, ka vienīgais, ko varētu pateikt ir tukšas frāzes ar to, ka jādzīvo tālāk, nāks lielāki sūdi un šīe aizmirsīses, un citas tamlīdzības glupības. tikai to gan nevajag teikt. tas skan cietsirdīgi tad, kad vienīgais ko gribas darīt ir sērot un apraudāt un lolot sāpi kā mazu bērnu uz iemigšanu
patiesībā vienīgais ko man tagad vajag ir stiprs vīrieša apskāviens. vienkārši lai kāds kaut kur tuvu blakus elpo. vēl kāda ķermeņa siltums
viņš prata apskaut tā, ka kļūst labi. pat man, personai ar kinemātiskās uztveres traucējumiem /diagnozi notieca pašas māte, kas visa cita starpā ir arī defektologs, pēc gudras grāmatas lasīšanas/
es zinu, ka pēc tam, kad norims emociju un sajūtu vētras paliks neremdināmas slāpes pēc apskāviena
"Rē, man vajag hagu" vai "apskauj mani!" viņš teica.
bet tas bija tas cilvēks, kas bija mans draugs nevis tas, kurš aukstasinīgi izplānoja savu nāvi