es cenšos neskatīt vīru no cepures un nespriest par cilvēku no ārienes, bet reizēm uzpūtīgais snobs manī paspēj to izdarīt, pirms esmu viņu apklusinājusi. man ir kolēģe. sieviete ap četrdesmit. izskatās pēc tipiskas pelēkās peles - pinkainiem matiem, kas prasās pēc matu krāsas, asu mēli, duļķaini zaļām acīm un pieciem bērniem. mēmās šausmas - tā nu gan ir lauķe! bija pirmā asociācija, kas man ienāca prātā. un tagad man par sevi kauns. jo viņa ir apbrīnojama sieviete. viņai ir pieci bērni, divi vecākie jau lieli, meitai pašai sava ģimene, dēls invalīds un divas ar pusi slodzes skolā. viņa aizgāja no vīra ar visiem saviem bērniem tad, kad jaunākajam bija pusotrs gads, viņa gan sevi, gan bērnus ir uzturējusi, apģērbusi un izskolojusi. ir jābūt drosmei, lai pieliktu punktu attiecībām. vēl lielākai drosmei ir jābūt no kāda aizejot, jo īpaši tad, ja ir bērni. tūkstošiem sieviešu Latvijā gadiem piecieš un pacieš visu mīļā miera un bērnu labā. tagad viņai ir mazliet ass skatiens un skarba valoda, viņa ir gatava līdz pēdējam cīnīties par savu bērnu gaišo nākotni. kost un plēst, ja vajadzēs. lai viņas pēctečiem būtu labāka dzīve. neviena sieviete tāda nepiedzimst, viņas tādas kļūst skarbu apstākļu rezultātā. vīrieši kā jau vīrieši - kūtri uz pelnīšanu, vēl kūtrāki uz alimentu maksāšanu. ja kas nepatīk - paceļ cepuri un aiziet. pie jaunākas, smukākas, iztapīgākas - sieviešu taču tāpat vairāk. bet sieviete paliek. ar visiem bērniem, rēķiniem, maksājumiem un nepabeigtām izglītībām. norok sevi darbos, šuj, ada, pārtaisa, jauni džinsi reizi gadā, blūze - reizi pusgadā vai retāk, katrai sezonai viens apavu pāris, mētelis uz gadiem pieciem, soma - kad noplīst vecā, toties bērni vienmēr tīri, saposti, paēduši, pieklājīgi. bērniem gan visu - i grāmatas nopirkt, i klases ekskursijā palaist. tas nav viens unikāls gadījums, tādu ir simtiem. pat tūkstošiem. veikalos viņas nekad nenopirks labāko. lētāko, lai vairāk naudas paliek. par katru pirkumu, kas nav pirmās nepieciešamības prece izcīna ilgu iekšēju cīņu.
šodien man kauns, ka esmu pārsteidzīgi spriedusi par kaut vienu no viņām. jo ja reiz ir kāds, kam mēs visi un ikkarts no mums esam pateicību parādā, tad tās ir tieši šīs sievietes. es apkaunos un cieņā noliecu galvu viņu priekšā