mani cibā reizēm mulsina tas, ka, ieklīstot kāda žurnālī var lasīt ierakstus un skudriņas skrien tādēļ, ka tas ir tik ļoti pazīstami, tik ļoti par mani. un tad tu, cilvēks, nesaproti kur likties un vai draugoties vai ne. ir vienkārši tad, ja žurnālis ir žurnālis ar izdomātu vārdu un personu - var lieliski izlikties, ka šī vietne ir izteikti anonīma. bet, ja reiz izdomātā persona kaut reizi ir satikta, parādās minstināšanās un knibināšanās. un ētiskie motīvi - nekad jau nevar zināt, vai sakrīt goda kodekss un izpratne par uzticēšanās nozīmīgumu. un vai es gribu, lai tieši tas cilvēks var lasīt vecumvecus un lielākoties jau izbijušus sīkumus
un vai vēlme lasīt turpmākos ierakstus ir lielāka par kautrību un to sajūtu, kam īsti nav vārda