un es nezinu kāpēc tieši pēcpusdienā ieslīgstu tādā kā apātijā tādā kā depresijā un atkal ir žēl, ka mums ar viņu nekas nav sanācis, jo tad būtu bijis, izbijis un pārdzīvots un iestātos tāda pliekana remdenība un viss būtu prasts un parasts kā noslāņojies ziepjūdens pēc kāju mazgāšanas bet varbūt es esmu tikai paranoiska sieviete kas arī turpmāk spītīgi izvairīsies no visa, kas kaut attāli varētu līdzināties sērgai vārdā attiecības un ir vēl ļaunāka par zobu sāpēm jo tikai mīlas mokas un sirdssāpes var būt ļaunākas par zobu sāpēm un varbūt vēl šausmīgs premenstruālais sindroms, ko gan daļa cilvēces nekad mūžā neizbaudīs lai arī trīsreiz krūtis palielinātu un šo to citu nooperētu bet varbūt ka notiek tā kā tam jānotiek un tas kas nenotiek tas nenotiek uz labu tikai man sāk kļūt mazliet grūti katru reizi viņu satiekot būt viņā mazliet iemīlējušamies un citreiz uznāk tādas slimīgas greizsirdības lēkmes, kad gribu viņu tikai sev un nekur nelaist un doma, ka viņš runā ar kādu konkrētu skuķi sanikno tā, ka varētu sist pa sienu tā laikam ir greizsirdība, ja? un vēl es baidos, ka man šitas varētu nepāriet un es mūžam būšu viņu satiekot mazliet samīlējusies, kaut arī saprotu, ka es viņu nepazīstu, viņš tik vien ir kā virtuāls attēls manā kabatā radīts pēc viņa paša tēla un līdzības. un kas gan ir viens virtulis manā azotē salīdzinājmā ar īstu cilvēku, kas elpo, reizēm šņaukājas un krāc tikai tas, ka ar kādu kopā ir forši tik bieži nenotiek un patiesībā lai tiktu līdz tai pliekanajai banālajai remdenībai vajag lielas kaislības un baigo mīlu, tikai lielajām kaislībām un baigajām mīlām vajag vismaz divus tā nu ir iekārtots ka mīlestība ir komandu spēle bļa