29. Aprīlis 2008
esot četru tipu cilvēki:
tie, kuri liek visam notikt
tie, kuri vēlas lai ar viņiem kaut kas notiktu
tie, ar kuriem nekas nenotiek
un tie, ar kuriem viss notiek
es, protams esmu no tiem pēdējiem. parasti jau tas ir jauki, bet tieši šodien, kad attopos, ka ir pazuduši, iespējams pat sadedzināti, materiāli trešdaļas bakalaura vērtībā /tās trešdaļas, kura, protams, vēl nav sākta rakstīt/, un mamma neceļ klausuli un tizlās numuru reformas dēļ es vairs neprotu piezvanīt uz parasto māju telefonu. iedomājieties - es vairs nevaru piezvanīt uz mājām!!!
un nāk četras brīvdienas, kurās vajadzētu varēt uzrakstīt visu tā, lai vadītājai var vismaz pāris lapas aiznest atrādīt, bet tikai ar nosacījumu, ka rīt paspēju visus sasodītos hērakla varoņdarbus un vēl arī uzrakstīt pagarinājuma iesniegumu un paspēju no pirksta izzīst pietiekoši ticamu iemeslu la man to /šeit prasās kādu piparotu vārdiņu, bet es jau tā esmu kļuvusi neciešami rupja/ pagarinājumu ari iedotu
un tajās četrās brīvdienās es noteikti nevarēšu gulēt nevis tādēļ, ka murgi, vardarbība, nikni slikti cilvēki un citas pidarasības /excuse my french/, pie kurām jau sāku pierast, bet tas, ka nav neviena, kas uz kakla pūš karstu elpu, tricina gultu, apkrauj savām ekstremitātēm un grūž ārā
un es zinu, ka esmu sasodīta skabarga pakaļā, bet tur neko vairs nevaru darīt
šim visam noteikti ir tikai viens iemesls - es neprotu tos sasodītos cāļus skaitīt rudenī, es skaitu katru reizi, kad par tiem iedomājos, man ir problēmas ar lietu novešanu līdz galam, tikai šoreiz cena ir bakalaurs, jo ir kārtējais NowOrNever un pacietības man nav ne tik cik melns aiz naga