rīta pusē famīlija aizfīrējās uz laukiem un es pa šo dienu: biju uz otro (un pavisam pēdējo) fizioterapiju divu dienu laikā ļurkāt kājas. kājas tik labi izļurkājās, ka plankā kā galerts tricinājās viss rumpis. papļāpāju ar istabiņas biedreni, viņa mani rīktīgi samotivēja visās dzīves jomās, tad nu uz tāda uh! viļņa atļurēju mājās, apēdu drusku rīta biezputras un pirms mācos autoskolai vai eju vannā atslābt sāku šķirot veļu. izmazgāju trīs porcijas, viena izžuva pavisam, šo to izmetu, šo to sašuvu (visas tās nebeidzamās vīlītes, atirušās maliņas, iztrūkušās pogas), šo to sakārtoju, izcepu kabacīti un bēdīgos atlikumus omletē, paēdu vakariņas, ar kaimiņieni dzēru vīnu, ēdu kūciņu, kad zvana mamma. vecamamma nokritusi liekoties gultā, ko darīt. sauc ātros saku. aizrāva uz slimnīcu, vēl nav zvanīts, bet visticamāk lauzta gūža. tā nu pazuda enerģija. bet es šodien ļoti daudz izdarīju un vēl tagad kārtoju un lieku skapī un vietiņās un miskastē, jo ir gan neizsakāmi labi (man vislabākā atpūta ir tusēt amēbā, es varu stundām ilgi vienkārši gulēt viena pati mājās zvaigznītē un blenzt griestos) gan arī pārāk klusi un nedaudz vientuļi. gulta liekas baigi plaša.
jāmēģina iet gulēt laicīgi lai varu rīt turpināt gāzt kalnus