šodien pēc samērā o.k. dienas ne-Rīgā gaidot autobusu piezvanīju pagarinātās dienas grupas skolotājai, ka pēc mazāk nekā stundas būšu, bērns var iet mājās pats. Rīgā kāpju ārā no busiņa (uz četrjoslu ielas ar ļoti intensīvu satiksmi) pieturā.. un satieku savu bērnu. esot gaidījis tikai 10 minūtes. nosalis nebija, gājām mājās (300 m cauri pagalmiem) un pļāpājām kā katram šodien gājis, ko uztaisīt paēst, ko darīt citreiz ja nevar atslēgt ārdurvis, kas kopīgas ar kaimiņiem, ienācām, nolikām mugursomas, paēdām, viņš aizgāja, es apēdu savu porciju un mani sāka tresīt. tresī vēl joprojām tā katastrofas nojauta, jo tu nekad nevari paredzēt kas tam bērnam ienāks prātā un visi attālumi mazi, jāšķērso viena maza ieliņa, viņš prātīgi iet pāri ielai un vienmēr paskatās, astoņi gadi un tomēr. ir reizes, kad jāgaida cits mikriņš jo šitas ir pilns un vairs neuzņem arī kājās stāvētājus. paliek gan karsti gan auksti kad iedomājos, ka es vēl paspēju pēdējā sēdvietā. viss, smadzene vairs nestrādā a rīt ieskaite.
nē nu o.k. viņi ar tēvu vienu reizi bija atnākuši man pakaļ. vienreiz. nav tālu, garām daudz esam staigājuši, bet bet bet
aaaaaaa