kā gan tas nākas, ka ir tādi labi domāti teksti, visbiežāk jau gatavas frāzes, kas mirkli pēc izskanēšanas kuņģi sarauj krampī tā ka gribas kliegt, smieties vai pateikt ko tik riebīgu, lai subjekts nekad vairs neiedomātos bilst (pozic. sk. pārm. vai tomēr mija?) ne skaņas un citi, varbūt pat mazi un nodriskāti vārdi, kas valdzina tā, ka var izkust peļķītē pie runātāja kājām?