10. Februāris 2022

no rīta puses un pa dienas vidu ik pa laikam mani šķebīja un tresīja cik ļoti biju ārpus savas komforta zones. un nevis tā, kā parasti, kad drusku kurpīte spiež, bet arī nevar pakaļu pacelt, bet tā pa nopietnam ar eksistenciālām pārdomām par lietu dabu (nu i nafig man tādas idejas, cits pusmūžā apmierināti noveco, a man te tiekšanās pēc labākās nākotnes visai tādai vecai, resnai, stulbai un puspliku plesi). un tas bija grūti un jāsaņemas drosme un visu dienu ik pa laikam kādam oftopika cilvēkam jājautā pilnīgi stulbi jautājumi, bet tas arī bija brīnišķīgi. mājās pārrados pārgurusi, izsalkusi, iedvesmota un ļoti samīlējusies savā vīrā, pateicoties kuram šis vispār ir iespējams

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: