Skolotājai jau sen vajadzētu par šo celt socdienestus augšā.

P nupat stāstīja, ka paralēlklasē, ar kuru tagad apvienoti mācās, viena meitene regulāri nenākot uz skolu, jo "slima", skolā neesot aptuveni tik pat daudz, cik esot. (Es te pirms kāda pusotra gada par to meitēnu rakstīju, ka pēc līdz tumsai sēž rotaļlaukumā un cītīgi piesaista apkārtējo uzmanību ar savu akšausmasšausmas statusu, kur vecāki mājās būs naktī, bet brālis sitīšot.) Vienkārši vecāki ikdienā agri no mājas prom vai tiešām guļ, bet šī neceļas, kad stundas sākas tik paziņo skolotājai, ka slima. Un vecāki atsperdamies gadā zīmes (mamma medmāsa). Tur arī sen bija vieta vismaz ārstam, ja ne socdienestam. Pieaugušos pie tik lielas darbnespējas pa invaliditātes pārbaudēm izvazā.

Man te "laukos" drīz vairs sirds nežņaugsies nemaz. Tā jau nožņaugties var.

Katru dienu, kad eju pakaļ V, sastopos ar M bijušo klasesbiedreni, kas atnākusi pēc sava mazā brālīša (varbūt 2 gadi ir), bet lielākais brālis tikmēr izņem vēl otru sīko no citas grupas, pēc tam viņi četratā aiziet līdz skolai, kāpj pagasta autobusā un brauc uz mājām sīkciemā. Nezinu, kāda ir viņu loģistika no rīta - kad ierodos ar V, tas bērns jau ir grupā.

Un tādu stāstu te daudz. P klasē puiks, kuru savulaik dienās, kad mammai pilna diena veikalā, uz bd un no bd veda lielais brālis. Ir klasesbiedrs, kurš dzīvo ar vecvecākiem, bet vecāki Rīgā (pat nevis Īrijā!). Bērni, kuru vecāki strādā maiņu darbu kādā no vietējiem lielajiem kokapstrādes uzņēmumiem - viens vienu maiņu, otrs otru, ģimene knapi satiekas, sanāk tā, ka, kad jāiet uz skolu - viens vecāks darbā, otrs - guļ. Visi tie pusaudži, kuriem reāli ikdienā jāpieskata mazie brāļi/māsas, kamēr vecāki darbā.

Labi gan, ka vismaz tādu riktīgi dzērājģimenīšu gandrīz nav.