22. Janvāris 2008
Žāru Padomju Savienībā ekstensīvi izmantoja kā televizoru mūziku — kad kaut kas bija jāgaida, piemēram, vienmēr laida Oxygene 2. Kad pirmoreiz izdzirdēju šo kompozīciju elbumā, instinktīvi sarāvos — bērnības atmiņas.
Vispār jau Žārs ir pat stipri OK, bet kaut kad ap 2000. gadu viņš izdomāja, ka nepieciešams būt jaunam un aktuālam. Tad viņš sāka ģērbties kā vecs tirliņš, nēsāt tādas frizūras kā 80. gadu aerobikas treneres un taisīt popsu, pie kuŗas var lēkāt. Brīžam sanāca labi (šis tas no Metamorphoses un Oxygene 7-13), brīžam ļoti labi (AERO koncerts), bet gaužām bieži sasodīti draņķīgi (Téo & Téa ir izcils piemērs.) Būtu mācījies no tādiem elektronikas monstriem kā Kraftwerk, sasodīts! Šie jaunieši apzinājās, ka tas, ko viņi spēlē, tāpat ir gadu desmitus priekšā visam tam, ko spēlē citi, tāpēc arī nekad nav centušies būt nenormāli aktuāli — ne jau Kraftwerk jāizaug līdz mūsu laikam, mūsu laikam jāizaug līdz Kraftwerk.