Es pirmo reizi izlasīju bērnībā, un tad likās drusku pabriesmīga pasaka, bet OK.
Bet pieaugušo vecumā es nevarēju identificēties ne ar ko citu, kā tikai ar to nabaga šuvēju, kurai viens bērns ir neglābjami slims, otrs - iet bojā ugunsgrēkā, glābdams mazo brālīti. Un pēc neilga laika slimais bērniņš pēc baisiem murgiem arī nomirst - ar kliedzienu: "Jonatan, es redzu gaismu!"

Raudāju pie katras lappuses. :)