par pasakām

vēl es vakar izdomāju, ka no visām princesēm /nu tām, kuras dzīvo pasakās ar aizmigšanas un pamošanās no skūpsta motīvu/ visveiksmīgākā ir sniegbaltīte. labi - viņas tēvs bija ņerga un ļāva savai sievai viņu izkalpināt un beigās pat padzīt no pils, tad viņai bija jāvāc aiz septiņiem (!) meža rūķīšiem /tam, ka tādi varētu būt tīrīgi un kārtīgi es atsakos ticēt/, jāgatavo brokastis, vakariņas un ābolu pīrāgs, BET - tie paši rūķīši pamirušu viņu ielika stikla zārkā un pieskatīja. bija taču kaut kāds feiskontrols tam princim, kas gribēja viņu bučot. gar nabaga Auroru /par to, protams pasaka nerunā. tie tādi nesvarīgi sīkumi/ gan jau slienājās visi, kam nebija slinkums. un ko viņa, nabadzīte pret to varēja pasākt. attaisīs acis un bučotājs jāprec vien būs. visa pils, visi sargi taču arī bija aizmiguši