ne tikai saderība, bet arī attieksme pret otru un pašam pret sevi. gan tam, kurš parakstās uz kompromisiem un nemitīgi upurējas kad vajag, nevajag, ir prasīts vai nav un tam, kurš varbūt vispār pat nezin par visiem tiem aspektiem un altāriem uz kuriem upurējas. tāpēc jau teicu - nobrieduši, pieauguši cilvēki, kas veidojot attiecības uzņemas atbildību ne tikai par attiecībām, bet arī pret sevi un otra labsajūtu. es domāju nav baigi laba sajūta ja otrs visu laiku piekāpjas. bet nu man liekas, ka kompromiss nav 'atrast vienu variantu, kas vienai pusei besī mazāk kā pārējie un otrai ir ērts' bet atrast kaut ko kas varbūt nesajūsmina abus, bet uz laiku der, kamēr neizdodas atrisināt foršāk