es ļoti turu sevi rokās. kā dūņu rūķītis, tikai ne tik skumji. man ir uznācis trakums. manas mīļākās krāsas ir pāvā. nu, un vēl fuksijrozā, tas, kurš varbūt pat būtu jāsauc par lillā. un man neizsakāmi patīk visādi džungļu raksti ar monsteru un ko lapām. un vizuāli ļoti patīk papagaiļi, īpaši tie krāsainie. un vēl mani neizsakāmi valdzina puķītes un ziediņi, īpaši ja ir botāniski ticamos zīmējumos. un artišoki jo īpaši. kopš Amēlijas un tad vien reiz kaut kādā šikā žurnālā bija bilde. iespējams dārgu lupatu reklāma. un tur bija artišoks dārzā. man vispār šķiet, ka no derīgajiem augiem visvisskaistākais ir artišoks, krāsainais kāposts un melnsakne. un tagad es pepco esmu ieraudzījusi ļoti daudzas lietas vienlaikus, kas man ļoti ļoti patīk. saliekamas kastes, vāzi, kārbiņas, vaskadrānu un zelta puķupodu. un ar zeltu man vispār jocīgas attiecības. pēc Sibīrijas ziemas sāka patikt spīguļi un vizuļi, iepriekš nezināju. ka dabā var būt vienlaikus rozā un gaišzils un zelts un sudrabs un cik tas smuki. un kopš man ir glezna ar puķītēm un zeltu, es Ciešu. jo a) nesaprotu kur nolikt, b) gribas kam pieskaņot

un es diezgan turu īkšķus lai aizejot uz to veikalu, uz mani nerunā nekas no tā, kas bildītēs ļoti.
jo vispār, ja man būtu visas pasaules laiks un nauda un iespējas, es baidos, ka mana dzīvesvieta izskatītos ļoti interesanti. jo es jau vēl neesmu saņēmusies izlikt lietošanai to, kas kautrīgi stāv skapī. pie aizkariem (sarkaniem, ar kaut kādu zīmējumu un viegli zeltītu svītriņu. pagaidām stāv skapī) es nopirku mēbeļaudumu. vīna sarkanā tonī. nu, ķipa Rundāle. klāšu uz gultas. beidzot esmu sadūšojusies par to skaļi runāt. karoče, vīrs, saturies, mūsu guļamistaba būs drusku pēc bordeļa!