pārlasīju vecos tekstus un sabijos. teksts par nāvi desmit dienas pirms. tonedēļ domāju arī šo to ar slimnīcām saistītu, turklāt liktenīgajā vakarā saņēmu ķēdes vēstuli, kas solīja mīlas atklāsmi manas kaisles objektam virzienā uz mani vērstu. nebiju netā, neizlasīju, varbūt arī tāpēc tā. bet loģiski domājot - ja jau es ķēdi pārtraucu un uzņemos lāstu, ar personu, kura man naivā kārtā ko tādu ir nosūtījuse, arī taču kautkam vajadzētu gadīties? ne miesasbojājumiem par draņķu sūtīšanu, ne nu grandiozām mīlas problēmām, bet kaut kam? labi, ka ticu kam citam a tā kļūtu pavisam māņticīga - indētu melnus kaķus, neaizmirstu lietas un tādā garā. bet kā dievticīgs cilvēks, laboju - katolis uzdrošinās ko tādu sūtīt? tā taču pēc idejas ir ķecerība. jeb mīla un tās NOZĪMĪGUMS liek ne vien darīt muļķībiņas, bet arī atrauj no dieva? m?



reizēm neticu pati savai eksistencei
bet tas tā - fakultatīvi.
nu, ticēt. - domāt ir primārais