Ļoti vieglāk, kad mājās par vienu mazāk. Klusāks un ņiguņegu tāds mierīgāks. Lai dzīve neliktos avene, sīkai vajadzēja kovida testu taisīt, citādi rīt netiekam atrādīties par tārpiem. Pats tests tā, bez emocijām. Bet ar ļoti garu zaļu puņķi galā. Sala mana madāmiņa pa ceļam. Slimojot viņām vienmēr salst un pūš un vēl dažas dieniņas labāk nogaidīt, kamēr puikam lai cik slikti būtu, izejot āra vienmēr paliek labāk vai labi.
A puika pēc skolas pagulēja diendusu un pamodās aizpampušu aci. Izskatījās gandrīz pēc koduma, tik cauruma neredzēju. Iepilināju acīs kaut kādus pilienus, laikam homeopātiskos. Neko iebirušu neredzēju. AH aizmirsu iedot, nu jau izskatās gandrīz labi. Tik nevar saprast vai tajā pampuma vietā, las nu jau izlīdzinājusies, nepaliks zils.

Un pašai baisi sāp galva, visu dienu nāk lūziens. Cēlos pirmoreiz pussešos mainīt sačurātu gultu un mazgāt grīdu jo peļķe arī wc. Un tad vēl līdz pusdiviem vāķīju vājinieci.

Tā jau nekas, bet fakts, ka ziņas ziņo par karantīnu grupā tieši aiz mājas, blakus skolai, tepat rajonā, kur visi +- kopā burzāmies.. nav omulīgi. Lai gan ziņās jau neziņoja par katru reizi, kad rudenī, pavasarī un ziemā kādu mūsu bd grupiņu aizklapēja jo kāds saslimis