Neko nedarīt. Parunāties, pastāstīt par pašas atbildību, bla bla. Sabučot.
Un vēl arī pieņemt, ka šāda uzvedība turpināsies.
Manai P tagad uz 9 gadiem beidzot sāk izbeigties. Kļūst kaut kā pieaugusi. Nupat, kad biju ar meitenēm šopingā, sarakstā bija daudz lietu M, šis tas V, bet cacai P tikai lietussargs, ko nenopirkām, jo dubļu rakšanai par 20+ nepirkšu. Viņa tā jau ar lietišķu pieskaņu aizrādīja, ka viņai nekas neesot nopirkts. Taču realitātē viņai neko nevajag, viss ir, bet pirkšanas pēc nepirkšu. Tomēr izpildīju viņas vēlmi izmēģināt laimi Alfas loterijā (tas neko nemaksāja), dabūja Hesīša dāvankarti. To tagad glabā sev gultā :D
Tikko šķirojām viņas šmotkas. Pirmo reizi ar tādu vieglumu no daudzām atvadījās. Prom ceļos divi lielie plastmasas iepirkummaisi. Tik pat vēl palika valkāšanai...