Man galvā kaut kas noticies uz labo pusi. Nu tur reizēs, kad kādam caur mani no vīra* (bet pat ne no viņa) kaut ko tā vajag, ka /skūzi/ dirsu plēš, parādu virzienu un lai paši. Ja pašiem dikti vajag, tad jāprotas, citādi - 'nav rociņu, nav cepumiņu'

Un es vairs nejūtos vainīga tā sakot, jo vajag taču ne man. Ļoti dīvaina un brīva sajūta, es nezinu pa kuru laiku tas tā notika

* Un citu cilvēku vietā neko nesolu, pat ja vīrs vai māte un it kā nebūtu tak grūti izdarīt, organizējieties, laipni lūgti, paši