biju uz kino. vienīgā lieta, kas nepatika un traucēja - tie braucošie un vienlaikus rotējošie kadri, par ātru un par daudz, bet nu ok, 4.rinda man tomēr par tuvu un man vispār galva griežas. nelikās, ka filmā būtu atklāts baigi daudz neatklātā, patiktu arī vairāk vēsturisko foto un kinokadru. ļoti patika muzeja tantes, likās interesanti arī no muzejiskā viedokļa (man muzeji ļoti patīk, ja), varbūt varēja vairāk tautas mūziku, īpaši jau parādes ainās, jo ainavas un cilvēki ļoti nolasījās un patika, ka ir mūsdienas, ne tikai kultūrobjekts bez blakus civilizācijas. un tie lielie lillā ziedošie koki un mazās terasītes uz jumtiem un iekšpagalmi! pilnīgi savaldzināja onka, kas glezno pateicības smagiem dzīves notikumiem. kopumā patika. likās ka diezgan citē filmu ar Selmu Haijeku, bet es pašas pirmās minūtes vēl pie trepēm čakarējos ar kovidkodiem. noteikti iesaku tieši kino, ja ir iespēja, tad kino pagalmiņā pie galdiņa ar tuviem cilvēkiem un vīnu vai ko nu tur dod, vēlu vakarā (nav dārgi manuprāt) un ja nemet uzreiz pēc tam laukā, kādu tekilas glāzīti, vīnu un kopā paklusēt, bet to var arī parkā uz soliņa. man likās, ka šī ir tāda filma, pēc kuras gribas pabūt tajā noskaņā. un lai gan noteikti nav filma grūtniecēm un iespējams nevajag ja nav izsāpēts spontānais aborts, bet ar visu to, ka tā smagā tēma bija, iznākot nepaliki čerņā.