ieraksts. garš

es pārāk daudz domāju.
par cilvēkiem, kuriem nav cibas un visi mazie, patiesībā nevienu neinteresējošie stāsti jāstāsta kopā pīpējot vai blakussēdētājam sab.tr-tā. par to, ka liela daļa nikno tantuku patiesībā pārāk ilgu laiku nav dzirdējuši ieinteresētu 'kā tev iet'. par cilvēkiem, kas pārāk agri sevi noraksta. un ir vienalga, 16, 20 vai 45 gadu vecumā. tikai piedzērusies četrdesmitgadniece, kas berzējas gan nošņurkuša tipa kāju, aktu imitējot izskatās daudz traģikomiskāk /ar uzsvaru uz traģisko/

par to, ka neviens no tiem kolosālajiem cilvēkiem, ko pazīstu /un daži no viņiem ir patiesi KOLOSĀLI/, nav pats uz savas ādas izbaudījis ilgstošu dzīvi veselīgā un pareizā ģimenes modelī. jāpiebilst gan, ka ir tādi, par kuriem es īsti nezinu. un par to, ka mums, tiem kas zin, kā nevajag, vajadzētu izdoties. un ka ja reiz tas ir iespējams tikai 1% gadījumu, tad es no sirds ceru, ka tas viens procents iekļaus arī mūs.

par senčiem un sibīriju. to, kā brālēns pirms trīs gadiem devās uz vietu, kur dzimusi mana krustmāte /kura, stc, vēl joprojām nobāl un sastingst izdzirdot vilciena klaboņu/, par lēģeriem, sālsraktuvēm un mežcirtēju ballēm. krimplēna kleitām un matu ondulācijām.
manu vecvectēvu sādžā iesauca par cukuriņu. jo viņš vienmēr plēsa jokus, daudz smējās un skaļi dziedāja. un visus bērnus par cukurēniem, jo arī viņu dzīvesprieks bija lipīgs. par tiem, kuri tur satikās, iemīlējās, apprecējās, dziedādami pārbrauca, vēlreiz uzcēla mājas un nekad nesūdzējās
par to, ka ar mani vairāk lepotos sīkstās daugavas plostnieku /to, kuri pludināja baļķus/ sievas nevis kurzemes ķēkšas. čujs uz gatavošanu man gan ir iedzimies, bet sāli vienmēr pielieku pārāk maz un cepot, vārot, šmorējot to, kas uz plīts es parasti aizmirstu pagaršot, turklāt to, kāds karalauks valda pēc tam, kad esmu aizrautīgi darbojusies pāris stundu garumā vispār grūti aprakstīt

par to, ka, jo vairāk iepazīstu citu kaķu personības, jo vairāk saprotu, kāds maigonis man ir gadījies un to, cik piemēroti mēs esam viens otram. kaut arī es biju stingri izlēmusi, ka pareizā secība ir vīrs->bērns->mājdzīvnieki es ļoti novērtēju to, kā man tik laimīgi ir paveicies ar mazo atradeni, kuram labpatika izvēlēties mani par savu dāmu

par to, ka augstākā izglītība gan maina domāšanu un pamatīgi paplēš apvāršņus, gan pamatīgi patērē atmiņas resursus. man ir Viedoklis daudzās un dažādās jomās, bet eksāmenam iemācīties ko vairāk par to, ko (ne)zinu ir kļuvis gandrīz neiespējami grūti

un vēl es daudz domāju par visādiem sievišķīgiem niekiem - to, ka vajadzētu beidzot sašūt zaļo žaketi un kostīmu ar svītriņu, iegādāt kādu kleitu, piemeklēt somiņu un šalli kolosālajām zaļi pumpainajām kurpītēm, ko nesen iegādājos, matus griezt kā odrijai hepbernai, sofijai lorēnai vai kā divdesmitajos, to, ka vajadzētu aiziet uz absolventiem - būtu iemesls beidzot /varbūt pat vēl pirms griešanas/ uztaisīt ondulācijas 50.gadu stilā, vajadzētu sākt trenēt presīti. nevis vasarai /ha!/ bet tādēļ, ka tad mugura nesāpētu, un, kā masieris reiz teica, pat tik jaunām /ha!/ meitenēm kā man par dzemdībām un grūtniecību jāsāk domāt daudz ātrāk - TAGAD, jo tad mugurkaulam mazāka slodze un stāja staltāka un pareizāka kā sievietei-vulgaris. viņš gan manu māmiņu arī dēvē par meiteni. un to, ko gan es iesāktu ar grilla nagiem. to, ka man ir brīnišķīga vielmaiņa/ja neskaita to, cik es esmu fleksibla un ātri sāku krist no biksēm laukā/ - es ēdu kad pagadās, ko pagadās /un ne jau ko pārāk veselīgu - veselīgā pārtika mani parasti neuzrunā/, uzņemu nepieklājīgi daudz holesterīna, olbaltumvielu un ogļhidrātiem bagātus produktus, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem un grēmām diētu ieturošas būtnes klātbūtnē ēdu ar baudu un nekaurējos slavēt un tīksmīgi nopūsties /ko gan es daru arī tad, ja neviena RESNA būtne neskatās/. to, ka vajadzētu saņemtie un aiziet i pie alergologa i pie dietologa lai mirkļos, kad nevar saprast, ko var ēt vairs nav jāmirī badā
un to,ka vīrieši galu galā tiešām varētu būt no marsa