Sava ginekologa un friziera man vairs un vēl nav, toties tagad man ir zobārsts līdz kapa malai. Lai tik nu nemainītu uzvārdu un dzīvesvietu, darba vietu mainot es iešu viņai līdzi :D
Tur, kur man bija Kaut Kas, nekas vispār nebija ne redzams, ne izpētāms, gan jau stresā zobam sāns notrinies (nav ko dusmās sakost zobus). Toties sataisīju kaut kur citur, kur iepriekš bija gandrīz caurums. Toties viens cits iepriekšējās reizes minicaurums vairs neesot jātaisa. Un kad jau reiz ir uzkāpts uz tās taciņas, es ar viņu sarunāju, ka viņa man sataisīs tos cauros gudrības zobus. Jo ir ar mieru un nedraud ar raušanu, nevaimanā, ka nevar izdarīt, jo nu grūti, bet ne neiespējami un savi zobi tomēr labāk (kamēr ir.muhaha, cik tad vēl izturēšu bez skrūvēm žoklī? 10 gadus?) un man baigi nepatika tur blakus tas aukstumiņš


Un tagad varu svinīgi nominēt kategorijas 'vispretīgākā lieta, ko otram cilvēkam var darīt' otro vietu:
Klaudzināt gar zobiem un kauliem ar metāla instrumentiem un sūkt vaigus un zobu saknes ar aukstu gaisu, kamēr zobā vibrē un ausīs šausmīgi pretīgā frekvencē dūc un pa gaisu iet šļakatas (neizbēgami, bet drusku apkaunojoši).

Es esmu ļoti priecīga par mūsdienu zobārstniecības iekārtām, kas ir samērā klusas un bez vibrācijas un plombi sacietē uzreiz un var pat uzreiz ēst un dzert (tikai neko krāsainu, bai bai melnā tēja un kafija) pat ja drusciņ pasmird pēc sintētikas. Man urbis uz kājminamās virpas ne reizi netrāpījās arī bernībā, lai gan esmu arī tādu kabinetā redzējusi. Un es ļoti gaidu, kad tās šausmas ar dūkoņu un vibrināšanos varēs novērst, jo šitam atsāpināšana neko nedod. Un es esmu ļoti priecīga, ka ir tā lokālā anestēzija, man pat klīnikā Denta pirms duršanas uzsmērēja uz smaganām gēlu lai nejūt arī dūrienu. Un vēl priecīgāka es esmu, ka var bez duršanas, jo tad ir jābaidās, ja nu ko jūt pat ja iepriekš ir zināms, ka nekas nesāpēs, un manām bailēm ir ļoti lielas acis :D

Varbūt vienkārši nākamajā vizīte jāierodas ar ausu aizbāžņiem, tad būs pavisam kā kūrortā