Baigi interesanti te vienā diskusijā par to, kādu mūziku nekad nejūt vajadzību klausīties. Es par šo domāju daudz un dikti, jo nesen bērnus apzināti iepazīstinot ar Queen un Deividu Boviju un ac/dc un vēl šo to, sapratu, ka manā ģimenē tā ir jau trešā paaudze, kas mīl šo mūziku. Kino viņiem ne pārāk, bet nr.3 mašīnā braucot vienmēr ļoti novērtē Depeche Mode un šo to no Bi2.
Nē, nu šad tad jau man uznāk un es viņiem parādu arī kaut ko no augstā gala, Riekstkodis vienu laiku bija topā, ar vecāko regulāri klausījāmies Vivaldi, Lorīnu Makkenitu (brīnišķīga, bet vajag Noskaņojumu) , Andrē Rjē un Vīnes Filharmonijas orķestris bija ok.
Un baigi interesanti, ka ir kaut kāda mūzika, kas īstajā brīdī ienāk vai nu caur tuviem cilvēkiem vai kādu notikumu un paliek. Viens no manas dzīves Wow! mirkļiem bija kad Vērmanes dārzā naktī skatoties Heimā sāka gāzt, bet cilvēki negāja prom. Lorīnu Makkenitu atradu pēc ļoti sūdīgā kvalitātē jūtūbē noskatītas fantāzijas filmas ar Līvi Taileri, Bi2 pa īstam uz palikšanu iemīlēju nevis pēc bojevika saundtreka, bet tur tālu tālu Krievijā ar salauztu sirdi un kursu, kas ved grāvī, ieraudzīju klipā Rīgu un Jūrmalu un tas gabals mani pacēla.

Un tad ir tāda mūzika, kurai vajag īpašus apstākļus. Metāls pa lielam man krīt uz nerviem (izņemot kaut kādas sisīšu dziesmas, par ko var diskutēt vai tas vispār ir metāls), tāpat kā folkam tur vajag lai normāli var atskaņot, bet brīvdabā Kurbads manuprāt jāpiedzīvo katram, ja vien vēl kādreiz būtu tāda iespēja.

Bet tādas mūzikas kuru es neredzu ka varētu klausīties, es pat nezinu. Robotu seksa mūziku, kaut ko ļoti specifisku no elektroniskās (kā jums patika Žārs Parīzes Dievmātes katedrālē?), šlāgeri (LR2 ir kļuvis baudāmāks starp citu mazās devās), Plakidi un Vasku (es varu tikai meinstrīmīgākos gabalus, man no spēcīgāka avangarda nāk migrēna un vēmiens), repu.

Un tu?