redzi, tepat cibā saistībā ar seksualitāti un ķermeni ir ļoti daudz sāpīgu stāstu un es domāju, ka jo vairāk par to runā dažādos formātos, jo mums visiem kā sabiedrībai ir labāk, ne tikai tādā seksualitātes vai seksuālās identitātes jautājumos, bet tieši attiecībā uz labturību, labklājību un veselīgumu. nav runa par mantiņām u.tml, bet ir arī ļoti daudz cilvēku, kas tiešām otru cilvēku uztver kā seksuālo trenažieri un viņu tā lieto. ļauj sevi lietot kā trenažieri un tādā stāvoklī dzīvo gadiem. t.i. es to kaut kādā mērā redzu kā emancipācijas jautājumu, kā iemācīties pieskārienu sev, savam ķermeni, savus pieskārienus uztvert kā kaut ko neitrālu vai pozitīvu, ja cilvēks var gūt baudu neatkarīgi no citiem, atkrīt arī liels aspekts saistībā ar paciešanos citās jomās.
karoče nav laika, jāiet taisīt ēst, es to redzu kā ļoti būtisku aspektu ģimenes veselīguma labā, kad vieglāk pārtraukt nelāgas attiecības, ja tu neesi atkarīgs finansiāli, emocionāli, seksuāli, nu tā, ka tu daudz ko pats vari.
kaut vai tas pats fragments par rīta erekciju, ka tas uzreiz neuzliek pienākumu ar to kaut ko darīt, ka tas nav pašsaprotami tieši kāda attiecību dalībnieka pienākums. it kā pašsaprotami (paldies Dievam), tomēr ne visiem. un ir ļoti būtiski ka tādā sarunā bez sarkšanas un ķiķināšanas to skaļi un nepārprotami pasaka.
vai tas pats piemērs ar uzmavām dzimumloceklim lai īsāks, jo diskomforts.
un protams, ka tur primāri ir komunikācija partneru starpā, bet to runāšanu jau nav nemaz tik viegli uzsākt un arī man ir bijušas attiecības, kur nebija sarunu par šādām tēmām un tā nebija vienīgā lieta, kas nebija kārtībā, bet ļoti būtisks aspekts.