klausos Morganu Džeimsu. wow! un brīnišķīgi - viņa izvelk visādas manas mīļākās balādes, ko laiks nodrillējis un iedod otro dzīvi. un tajā pat laikā daudz kas pārveidots un foršs un tik īpatnēji, ka sākumā pat neatpazīsti un beigās tāds 'eu, tas tak Pīters Geibriels/Ēriks Kleptons' jo tie ir kaut kas tik ļoti savdabīgs (skūzi), ka pat mazāk zināmās vai sen aizmirstās dziesmās nevar būt nekas cits. jāatceras paprasīt tēvam, ko viņš par viņu domā, jo viņš ir šausmīgi aizspriedumains, viņam patīk melnas dāmas ar kārtīgu rīkli, operdziedātājas un Adele. par Adeli viņš vispār bija šokā, ka baltā tā mauc. un vispār inčīgi, jo džekus viņš nediskriminē, daudzi viņam patīk arī tādi, kam tā balss nu tā. izņemot Kauperu, tam gan viņš nepiedod