nu, es toties mūsdienu esmu lasījusi maz, jo to, kas man patika man gribējās kā konfekti lēnām izbaudot (Ulisu, Prustu) vai to, ko tā parasti nevarēju, gribējās oriģinālvalodā un daļa no tā vienkārši baisa čerņa vai nevarēju piespiest sevi pārlasīt (Lielās cerības, Londonu u.tml.), turklāt es briesmīgi apvainojos par to, ko pasniedzēja teica par dažiem maniem mīļākajiem autoriem (nolika līdz ar zemi), bet tos, ko viņa slavēja kkā nevarēju. bet nepadarīta darba sajūta palikusi :D
un vispār es nezinu vai tos drabiņu kalnus, ko parētēju kā sēmenes (fizioloģiski labi atlaiž stresu, pat ja saturs ir pff) atsver tā augstā literatūra, kuru izlasīju. lielās līnijās es orientējos visur (eksāmenus visus noliku vismaz uz 8), bet lasījusi esmu antīko, viduslaikus, krievu Sudraba laikmeta un franču simbolismu. tā normāli atceros tikai pēdējo, jo patika visi, izņemot krievus, bet par Virzu rakstīju daaaaudz kursa darbu

un vispār šobrīd ir daudz tiešām labu filmu par tēmu. Bovarī kundze. filmas par Ostinu, Lielās cerības, Anna Kareņina, Nožēlojamie, visādas foršās par biogrāfijām (Invisible Woman, Becoming Jane)
viss, tagad man gribas kādu labu filmu noskatīties