Tos vītoliņus es kāroju jau no bērnības, tie sanāk pa ceļam uz Jēkabpili, kļavu jau gadus 8.
Esmu ievērojusi, ka tad, kad ir pavisam tumši grūti un smagi, kad ikdiena smacē un tiešām ir depresija, neko negribas, liekas, ka nekam nav jēgas, ir tikai melna čerņa, tādēļ cenšos piefiksēt to, ko gribas lai atcerētos, jo zini, tās lietas, kam varbūt nav baigās pragmatiskās jēgas, bet ko tu sev sagādā (ne tikai taustāmās, arī pieredze) baigi uzmundrina. Un citreiz jau pilnīgi aizmirsies, ka gribējās vai tas licies neiespējami un neticami

To tulpju koku es gribu kopš izlasīju vienā lubenē, tas vēl bija laikos kad kompji bija lieli un internets ne visiem bija. un šodien sarunāju, ka pēc pāris nedēļām dabūšu sēklas. Protams, lielāka jēga nopērkot, bet šitā ņemšanās ar podiņu uz balkonu ir cits šarms, pat ja čiks vien sanāks. Un ja sanāks, nu tad ap to laiku, kad man tiešām būs kur stādīt, varbūt būs jau pieklājīga stibiņa izaugusi

Un vēl es gribu ar sirdsveida lapām lavandas krāsā nokarenu koku. Neatceros, kā sauca, Norei Robertsai lubenē par kinoloģi tāda bija :D ka tik ne kāda goba vai tml