vecāmamma aizvakar krita, salauza gūžu, šodien operācija. tagad man visādas jūtiņas, no kuram izvairos saliekot draudzenei no veciem traukiem sālsmaizes dāvanu. nu tur māla krūku, mērces trauku, servējamos šķīvjus ar zivīm u.tml.

ārā baisi smird, laikam samēslojuši laukus

vairākas reizes redzēju smukās žagatas

jākonservē bumbieri, jākrāmē malka, bet es vēl joprojām pusinvalīds pēc aizvakardienas fizioterapijas

krāsas sabiezē - operācijas nebūs (ta saka māsiņa) par spīti tam, ko teica ātrie un istabiņas biedrene, arī tante. vakar vecamamma zvanīja tēvam, ka gribot čurāt lai atnes viņam podu, šis saka 'tu esi slimnīcā un nevari celties', vēlāk zvana tēva māsa šī sazvanīta, vecene gaudo, ka tēvs nenesot viņai podu jo neesot mājās
šodien tēva māsa zvana visa sastresojusies, vecamammas māsa. vecamamma esot sazvanījusi savu māsu (no kuras visi slēpa ka viņa slimnīcā jo viņai skauž, ka vecamamma tik ilgi nodzīvojusi, kad tad nu beidzot miršot nost) un gan jau atkal visi Rīgas radi runās cik viņai te pie mums slikti :D
tie ir tie paši radi, kas nekad ciemos nav bijuši un kuri demenci baudīt neraujas