Par starptautisko situāciju domājot manī ir apmēram tādas pašas iekšējās sajūtas kā kad Krievija iebruka Gruzijā. Tikai ja tad bija vairāk šoks un neticība, tad šobrīd tāds trulums jo pirms cik nu tur gadiem pierādījās, ka tas ir iespējams arī mūsdienu pasaulē ar Ukrainu un šoka nav, jo šobrīd arī pašas dzīvē netrūkst stresoru, visa tā pandēmijas un kovida fona huiņa, vakar vakarā sākās mr un tam par godu cista krūtī sāp jau no astoņiem vakarā, kādas trīs stundas tur dziļi iekšā krūtī dedzināja un šorīt tresī. Drudža nav, bet vienalga neforši

Un vēl es domāju kā toreiz ar Gruziju ciba saņēmās un es kopā ar vēl dažiem citiem uz pāris stundām kādā noliktavā šķiroju drēbes karadarbības zonai un es biju kāds jauns un neviena nelasīts un nezināms jūzeris un cik daudz laika ir pagājis, kā ciba (un mēs) esam mainījušies un cik daudzu no tā laika cibiņiem vispār vairs nav ne internetā ne vispār

Nejauši uzskrēju virsū video ar pirmā bērna dzemdību vecmāti. Palika ļoti silti ap sirdi un aizkustinājos. Interesanti, ka pazinu ar visu respiratoru un citu uzvārdu.
Uzreiz gribas viņai ziedus uz darbu aizsūtīt