Marija Kondo zin, ko runā. man ar manām velkamajām drēbēm ir tikai pusotrs (bet liels) plaukts skapī. ir vēl karamajā daļā, bet tur vairāk nesezona - izejamie, vasaras, vakarkleitas, nesezonas virsdrēbes u.tml. un to ikdienas velkamo (der, neriebjas, funkcionālas, pat ja ne viss sajūsmina) ieraugot katru reizi paliek priecīgi, jo tā bija cīņa (ar sevi) līdz tai (nosacītajai) kārtībai tikt, toties parasti es uzvelku un man pat ja ne patīk, tad der funkcijai un citreiz pat ļoti ļoti patīk. un patīkamākā blakne - maz netīrās veļas, jo tur netusē tas, kas ir, bet ne līdz galam

un šodien es vēl aiznesīšu lai kurpnieks uztaisa zābakus uz pusi īsākus, jo stilni tik resni, ka 2/3 zābaka vienkārši neiet ciet un dzīve būs pavisam daiļa!

saņēmu vēl kādu e-pastu, tās potenciālās studijas kļūst ne vien reālākas un taustāmākas, bet arī biedējošākas :D

gāju pa Rail Baltica izrakņātu ļoti tumšu ielu un pirms zīmes 'gājējiem aizliegts' gribēju pāriet ielu uz to pusi, kur trotuārs nebeidzas, bet bija satiksme. un iepriekš mani apsteidzis vīrietis krietnā kunga dūšā un vēl ar spirta brūža aromu mani uzvaktēja un teica 'neejiet pāri, tur var iziet' un tad galanti uzgaidīja, ja viņam likās, ka es rakumos esmu apmaldījusies vai tūlīt pazaudēšos un tad savā ļoti straujajā gaitā aizgāja savā maršrutā, kad es biju izgājusi maršrutu sveika un vesela (un neiekritusi nevienā bedrē)