Tā kā es vēl joprojām sķiroju un kārtoju un nolieku atdošanai (jau nedēļu katru dienu par vismaz 2 krāmiem mazāk) un pārstrādei, izlēmu sevi pasaudzēt un sildīt ekonomiku.
Aizgāju uz piemājas kioskiņu pēc zupas burkā, kartupeļiem un čipsiem. Pārdevēja bija tik priecīga, ka man neērti sametās
Atnāca tabors, divi demonstratīvi paziņoja, ka neēdīs. Nu labi, neviens jau nespiež. Tievi gan ir, bet nu es ar nevaru (un vairs negribu) uz galvas stāvēt vai lūgties. Maizes un visādu neaizraujošu ēdienu mājās nekad nav trūcis.
Ieleju sev zupu, ielieku citrona gabaliņus, aizgriežos paņemt karoti, pagriežos atpakaļ un - manā sķīvī desmit pirksti masē manus citronus un ķērc, ka negribēja zupā citronus :D
Labi, ka bija tieši tāda pati bļodiņa, kur ieliet zupu bez citroniem. Dramatisks bija arī mirklis, kad atklājās, ka ir tikai viena melnā olīva, kuru tūdaļ apēst gribēja visi, arī vīrs. Sagriezu brālīgi četrās daļās (jo es vienu tā naivi jau biju apēdusi, domāju, ka nelikvīds). Izņēmu iesākto burciņu, atdevu tās, kas pildītas ar zilo sieru. Ēda ka šņakst
