Nopirku divus žurnālus, vēl neesmu izlasījusi, paslēpu no bērniem lai neatņem. Tagad nevaru atrast :D
Gribas ko vieglāku, bet dažas pēdējās interneta resursu intervijas atstāja tādu padzeltenu iespaidu. Būs jāsāk sekot līdzi Eirovīzijas kaislībām, nav Augstā Māksla, bet varbūt izklaidējoši (ja neskaita Samantu Tīnu, kas man sākusi besīt). Ukrainas dziesma un klips man ļoti patika, prikolīga.

Nevaru. Pirmajā reizē domāju, ka man tikai tā likās, ir kkāda neatrisināta trauma ar līdzīgu tipāžu, kaut ko zemapziņā atgādina nu vai tml. Šodien noskatījos vēl vienu interviju, garāku, es nevaru, kā man tur viss besī. Nevis personiski kā cilvēks, bet par to formātu. Visu laiku visur uzsver, ka tā bija labākā kandidatūra, bet ļoti neprofesionāls iespaids paliek, ja runa ir liekvārdīga, nekonkrēta, brīžiem neskaidra, plus ar visādām parazītskaņām (ē, mm). Jo nu skaidrs jau, ka uztraukties ir tikai normāli, tas viss ir piedodams un saprotams un gaidāms, īpaši ja esi nepolārā amatā sarežģītā situācijā jau objektīvu apstākļu dēļ, bet runāšanas kvalitāti var uzlabot. Ja es nebūtu kaut kāds utu noēsts nabags, uzsauktu Viestura Meikšāna runas skolas Zanes Daudziņas virtuālās lekcijas. Tur laikam ir trīs, tas maksā kādus 70 eiro. Bet ir arī labi īsi video bez maksas gan latviski, gan svešvalodās un nu jau tomēr nav vairs pirmā nedēļa amatā. Karoče izbesījos, sajutos ka ne ta zobārsta krēslā, ne ta uz ginekologa kušetes, padomāju par sevi nelaipni, nospļāvos un izdomāju, ka vajag vairāk labā šajā pasaulē, aizsūtīšu Perevoščikovam uz darbavietu smuku pastkarti. Ziediem vai našķu grozam kaut kā nepietiek, nav mums to tradīciju un Ko Padomās