Nereāli besī. Problēma objektīvi pastāv, bet es nespēju sakarīgi izstāstīt kāda tieši. Vakar? divas reizes kāpjot gultā (!!) L celim ar laterālo saiti notika kaut kas, tasir es ar saliektu celi gāzu to kāju uz sāniem (kā jau kad tu kāp gultā zem segas), sajutu ka kaut kas Notiek un sāk sāpēt, sastingu, iesēcos un panikā kaut kā mistiski atdarīju atpakaļ un viss bija vietā. Es neesmu droša, ka tā bija patella, kas to darīja, pēc sajūtām kaut kas kaut kur aizķērās, kustību mehānismu vispār nesapratu, bail bija, bet citas kustības vispār bez sekām, nekas nesāp.
Šodien tikko liecot otru kāju celī man Kaut Kas Sūdīgs (ieviešu saīsinājumu) notika K.kājas gūžā, ieķīlējās, kaut kas kaut kur pašļūkāja, sāpīgi nostiepās, novibrēja, palika karsta sajūta, gandrīz apraudājos, tagad sēžu un baidos kustēties. Un šitajā es pat nesapratu, kas tur bija pie vainas - izleca no locītavas, pati saite noļurkājusies vai muskulis nobloķējās. Komplektā ar to, ka šobrīd atkal izteikti krakšķ visas locītavas, pat žoklis un atslēgas kauls, aukstām pēdām krakšķ pirksti un ik pa laikam KKS notiek pleznas kaulu locītavā, man ir besis un apnicis, bet ko tu pasāksi, visādus nejaukos artrītus un autoimūnās lietas tipa izslēdza jau pirms diviem gadiem, locītavas pa lielam šitā ir uzvedušās kopš sevi atceros, i krakšķ, i ieklemmējas i stīvas pēc nekustināšanas i sāp ik pa laikam, nu tā, ka īd, citreiz, tiešām sāp tur, tur un šitur vienā pēdā visādās sīkās locītavās līdz apiet pa riņķi, kādu stundiņu ir miers un tad otrā kājā, tad plaukstā u.t.t.
Es jūtos kā dzelzs malkascirtējs pirms Dorotija to ieeļļoja un man raudāt gribas, jo tā ir tīrākā Šrēdingera dilemma. Kovids, rindas un tad vēl saprast pie kā iet un kā visu sakarīgi izstāstīt, jo nevar pa vienkāršo, ir pierādījies, ka uz rtg ir jāiet Dieszina kur lai tur ierakstītu ko jēdzīgu nevis 'nevar izslēgt to, nevar apstiprināt šito' un es aiz kauna toreiz kabinetā gandrīz apraudājos, jo neba nu es pati rakstīju, ka ārsts sarūgtināts nosmejas, ka šiem uz juristiem vajadzēja iet, ja reiz nevar vispār neko pateikt un pie rehabitologa vajadzētu jo tas saprot ko darīt tālāk un var uzlikt diagnozi (paldies, to es pati arī nu jau varu, pat diezgan precīzi.lol neko jai tas nemaina un nedod), bet to mēs arī jau reiz mēģinājām, zvaniet pilnmēnesī piektdien trīspadsmitajā bet starp pacientiem un ne tad kad man ir pusdienas lūdzu, vēlams pirms tam trīsreiz pulksteņrādītāja virzienā apskrienot ap māju uz ķekatām, ja nav pieejamas, tad pa pliko
Nu jā un martā man bija ieplānots aiziet par šo Spicē parunāties ar dakteri, kas rubī fišku, piemeklē ortopēdiskās pēdiņas u.tml. tāds vismaz kaut ko var ieteikt arī dzīves kvalitātei vai nosūtīt tālāk konkrēti un pa ķeksi, vismaz virzienu parādīt.
Bet nu jā, tagad jāizvēlas ataudzēt matus vai jebko citu, naudu visam vēl sakasītu, bet man vienkārši nav ne spēka ne laika un besis arī, tāpēc es tagad rīkošos izcili konstruktīvi un apēdīšu kārumiņu, ko man atnesa vīrs. Rupjmaizes kārtojumu. Nakts vidū. Lai dzīvo resnība
Ja ar steigu nesākšu izglītoties zīmēšanas kursos vai tml, mani gaida drūma nākotne. Ļoti drūma. Vakar pēc līdakas pavēles visu vakaru zīmēju zirgus. Resnus, paklibus, diezgan neglītus bet ok. Kad pēkšņi bija jāzīmē govs, sajuku un uzzīmēju zirgu ar tesmeni. Ļoti paveicās, jo ar visu to visiem viss patika, bet es labi atceros kā te sašutumā kliedz kad kaut kas uzzīmēts ne tur, ne tā vai nesmuki :D tad nu iebiedēta zīmēju arī galvas visiem vienā virzienā.
Bet ļoti patīkami, kad tādiem klibiem resniem zirgiem blakus uzzīmē visu ko un izkrāso viegli psihodēliski. Krāšņi! Man ļoti ļoti patīk bērnu zīmējumi, es vienmēr par visām bērnu izstādēm ļoti priecājos un kārtīgi izpētu, ja man ir laiks un vispār grūti atturos no tās dailes uzspiešanas arī jums (jo tad jāapgūst visādi smalkumi)
Un man ļoti patika kaut kad sen, kad kihelkonna lika sava bērna zīmējumus
Man tik ļoti gribējās ķiķināt, bet nevarēja, ka es aizrijos ar gaisu. Bildēs, kur prezidents un ex potējas PRET viss ļoti uzskatāmi un na ļico, īpaši patika Bērzina bilde, tas, lūk, ir savoir vivre!
piezvanīja vecāmamma baigi priecīga, nopirkusi sīkiem kases aparātu, dārgs jau nebijis. es prasu kur? maksimā, nebija jau vairs tie 34 eiro, bet tik pa 20+ uz akciju. šausmās noelsos, bet pateicos. tas noteikti būs skaļi vīram un manai migrēnai par prieku, bet nu jāmācās laipni pieņemt, ja cilvēks pa savu mazo pensiju grib dikti pirmt un uzdāvināt, nu tad jāsmaida un jāpieņem.
bet nu pastrīdējāmies ar, viņa vienmēr visu labāk zin. dažreiz man liekas, ka es visa mūža limitu sīkrunai, pieklājībai un iejūtībai esmu iztērējusi nelietderīgi ciešoties darbos, kas man besī vai ir krietni kaitējuši un tad paliek bēdīgi.
un vēl es ļoti apbrīnoju to Stradiņu māsiņu, kas visu laiku trāpa bildēs un ziņās, ne tikai darbs nav attālināts (un treniņtērpā), bet nevar būt nekāda slikto matu diena, katru rītu mati jāmazgā, nevar zināt kādu šišku katru dienu nāksies potēt
par visu citu labāk paklusēšu, ko nu par priecīgo
