Kad kopš pavasara karstā saulē nav bijis nekur jāiet, piemirstas ka iekaltēt kaklu, novilkt ar otro kofeīna devu un aizmirst paņemt saulesbrilles, var gandrīz uznākt migrēna. Cerams neuznāks, mērķtiecīgi hidrējos, preventīvi noriju lielo paracetamola devu un tikko kioskā atradu garšīgu limonādi ar kolas garšu. Ja vēl dienas beigās ieliktos upē, laime būtu pilnīga

Vēl par ekoloģijas un vides un arī tiesību jautājumiem runājot, mani vairāk uztrauc ātrās modes milzīgais slogs un ciešanas. Jā, kaut kur tālu tālu visdrīzāk ka Āzijā, bet kāda ir cena tam krekliņam, ko nemaz nevajag, ko nopērk par piečuku lai aizbāztu caurumu dvēselē. Skaidrs jau, ka kaut kas mugurā jāvelk, un ja šad tad iet cilvēkos, vajag arī izskatīties, bet vai tiešām katram vajag pilnu un pārbāztu skapi? Jo kāds tos audumus auž, kāds piegriež, kāds šuj, iespējams sēžot uz grīdas netīrā pārbāztā ūķī pats nepilngadīgs, puspliks un saplēstiem apaviem (labi ja vispār). Visas tās toksiskās krāsas pa tiešo atpakaļ upē (ļoti gaidu, kad pavisam ieviesīs tehnoloģiju krāsot ar gaisu), nemaz nerunājot par (bieži vien suņu un kaķu) ādu miecēšanu apaviem, somiņām un kam nu vēl. Un es nezinu vai sintētiskā šķiedra glābs. No negausības diez vai. Un vai glābj humpalas, kas arī tāds šaubīgs biznisiņš. Par dārgo galu, kas vecās kolekcijas nīcina lai pirktu jaunās vispār negribas domāt. Un kādreiz es arī saņemšos noskatīties tās dokumentālās filmiņas, šobrīd nervi netur neko vairāk par reklāmas rullīšiem

Un vispār mani ļoti priecē tā lietuviešu kleita ko sev janvārī atļāvos. Cilvēki arī skatījās un priecājās. Un kleitām ir baigais pluss - nav jālauza galvu kā salikt kopā augšu ar apakšu. It kā melna, bet nebija baigi karsti tajā linā. Un puķu auskariņi un smukas sarkanas kurpes (vajag klāt somiņu), pat bez lūpu krāsas jutos friši uzcirtusies