iepriekš | 26. Novembris 2018 | tālāk
porcelāna lellīte [userpic]

26. Novembris 2018 (00:07)
garīgais: :(

emocionāli - pilnīgs atkritiens atpakaļ bedrē. tajā, kas iepriekšējā dzīvesvietā. bija diezgan patīkama saruna par nepatīkamu tēmu. ar kaimiņieni. par bērnu kliegšanu. vai viņi slimi, ka jums tā kliedz? jūs par viņiem, ko, izģevaites? tas, ka es netieku galā un neprotu tikt galā ir fakts. tādēļ arī ir tā psihoterapija uz kuru gan jau kopš septembra neesmu bijusi, jo nesakrīt vēlmes ar iespējām. tādēļ jau tie mīlestības pedagoģijas kursi. bet šodien vienkārši nolaidās rokas. sākās viss jo vienu nelaidu aiz brāļa gultas - izdzinu neizspēlējušās, viena pataurēja, dabūja citu knupi un otra to izņēma viņai no mutes. pēc tam sastresojās un ietiepās, ne es varēju aiziet tam knupim pakaļ (jo persona sēdēja man virsū kamēr otra aizdieba) ne pēc tam jēga ņemt nost, jo taurēs otra un tas manuprāt būtu jādara uzreiz. ne lielajam bērnam normāli palasīju, ne kā un vēl ar kaimiņieni iepazinos. pēc sarunas aizvēru durvis, man sāka trīcēt rokas un birt asaras, jo bļeģ, es jau vienreiz šo esmu piedzīvojusi. es gan viņai teicu, ka tas ir labi, ka viņa nāk un skatās kas notiek, bet nu tagad nesaprotu - iet ciemos ar kafiju (jāpiepērk tikai končas), uzaicināt uz tēju kādā pēcpusdienā lai redz kā tas notiek, nebūs nekas jāpietēlo, redzēs kā tas sākas, turpinas un beidzas, bet tad jākārto, jāberž un jākopj māja, citādāk vēl ar iestādēm iepazīstinās. pēc tam, protams, viss nomierinājās (lai gan ar specefektiem) jo es bērnu auklēju rokās, bet man vienkārši nav tam spēka, es fiziski nevaru. šonakt jau no četriem vāķīju vienu kam murdziņi (jo māte vakar aizbrauca uz veikalu un kādu laiku nebija mājās), bez 15 septiņos visiem virtuvē iedevu pliku rupjmaizi un ūdeni - pateicu ka nakts, ir jāguļ, ja grib ēst tad lai ar šito pietiek, tad neatceros kas kur un kā, bet ar vienu sev uz vēdera gulēju pusguļus dīvānā. kādas divas stundas? t.i. precīzus laikus neatceros, bet kkad ap deviņiem ielīdu gultā un GV teicu, ka viss, vairs nevaru, tagad viņa kārta. nu un tagad vakarā pēc tās aijāšanas aiznesu uz bērnistabu, dziedāju vismaz pusstundu, nr.1 aizmiga, Gv aizgāja gulēt un tie sīkie sruļi dzīvojās kamēr katrs sakāpa pats savā gultā un aizmiga. un šis ir reāls feils. man jau tā ir grūtības ar robežām, es zinu kur tam kājas aug, es cenšos strādāt ar sevi, es lasu literatūru, es izglītojos video un kursos un atnāk dāmiņa un viss kaķim zem astes, laidīsim visu pašplūsmā lai tikai būtu klusums un miers. nedodu ne 5 ka tāpat pēc kāda laika atnāks tā PP. bet visvairāk besī, ka es jūtos kā reāli sūdīga māte. un kā tāda iestrēgusi plate visi iepriekšējo kaimiņu izteicieni, tagad šitas un tās manas mātes iznīcinošās labi domātās piezīmes kas piesauc pastardienu. es varu ārēji nereaģēt, bet tāpat ievaino un tagad es domāju, ka varbūt tiešām man jāpaprasa tai pediatrei nosūtījums pie neirologa, jo es vienkārši nezinu cik skaļa bļaušana ir normāla. jā, divgadnieka periods, jā divi vienā metienā, bet ja tā nav norma es nezināšu, jo mums jau pirmais ir neirožu kamolītis un es vienkārši nezinu ko iesākt, jo lēkt Daugavā, neiet no mājas ārā vispār nav varianti. un kā lai es viņām atradinu knupjus es arī nezinu, jo bļaus tak tāpat. un kaut kādā mērā uzvarējusi sevi un varone es jūtos tad, kad pie tādas taurēšanas (kas tīri objektīvi ir reāli briesmīga. ausis džinkst) es nesāku viņus dauzīt lai arī dažreiz tiešām gribētos
nav jābūt ekstrasensam lai zinātu, ka man rīt būs stresa galvassāpes. cerams tikai. nevis migrēna. nu tā - pilnai laimei, lai dzīve krāšņāka
un es pat nevaru nosaukt tās emocijas, kas tur iekšā ir, tikai tāda liela, sarežģīta melna mutuļojoša šļura. dusmas, bezspēcība, izmisums un vēl lērums citu

iepriekš | 26. Novembris 2018 | tālāk