par mīlestību

es ļoti ilgu laiku nezināju kas ir mīlestība. nu nevis tādā 'ai vanna nau vat lāv īz' veidā, bet es domāju, ka tas, kas man bija, arī bija tā mīlestība. retrospektīvā skatoties es zinu - dažas neirozes, apmātība, kaislības, kaut kādi pilnīgi ārprāti, hormonāls trakums un muļķības. tad, kad tu esi tajā visā iekšā, tu protams, neko nesaproti - tev viņu vajag vai tu mirsi. nu un visas tās klišejas
man bija diezgan liels pārsteigums, ka tu vari mīlēt cilvēku kas tev patīk. diezgan liela pārmaiņa no nelaimīgas apmātas kaislības (viņš mani iemīlēs un tad gan vairs nelaidīs pa kreisi nekad nekad, es būšu viņa laimīgā mūza u.t.t. u.t.j.pr.). vēl lielāks pārsteigums bija tas, ka tu vari mīlēt cilvēku pat tad, ja viņš tev (vairs) nepatīk. un ka tas ir ok. tieši tāpat kā viņš citreiz par tevi galīgi nav sajūsmā, bet vienalga promejot uz darba uztaisa tev tās brokastu maizītes. un ka tā mīlestība ir turpat, kur bijusi, arī tad, kad nīgrumiņš pāriet