ļoti daudz domāju par to zero waste. tas tā forši nosaukts turīgajiem. jo mazturīgie tā dzīvo labākajā gadījumā gadiem, sliktākajā - vienmēr. atteikties, samazināt, lietot atkārtoti, šķirot, izmest. nu un visas upcycling māsterklases nemaz nevajag, jo to jau sen dara. tas ir tas kā dzīvo gribētos teikt, ka lielākā daļa populācijas valstī, nu tā, kas dzīvo ar minimalku, drusciņ virs minimalkas un no pabalstiem. nu tā, ka neplānotiem izdevumiem ir nevis summiņa kontā, bet jāiekrāj

un es ar šausmām domāju par to, kā ir tiem, kas ir tur - pašā lejā un bezcerībā un beznaudijā. jo tā zero waste filozofija ir kaut kas aizraujošs un foršs, ja ir jauna. jo ir diezgan nomācoši, ja tā nav brīvprātīga izvēle bet vienīgā iespēja ikdienai un ne tikai

mani kā jauno māmiņu reāli aizvaino apzīmējums 'nedabūjusi vecmeita' kas jebkāda iemesla dēļ tiek attiecināts uz jebkuru sieviešu kārtas personu, vēl jo vairāk neprecētu. personīgi aizvaino. vidējais statistiskajai vecmeitai iespējas dabūties pilnīgi droši ir daudz biežāk nekā man. un gandrīz 100% varu garantēt ka no t.s. ņedotraha es ciešu biežāk un krāšņāk

vēl es ik pa laikam domāju par to 'nākotnes sapni, vēlmes un fantāzijas ir šodienas neapmierinātās vajadzības'. un laikam tiešām tā arī ir. dažas jau esmu klasificējusi. nu tik jāķeras pie risināšanas

vispār forši parunājāmies šodien, interesanti