Kopš, es esmu iemācījusies novērtēt laiku. savu un citu. katram cilvēkam ir savs iekšējais temps un manējais vienmēr ir bijis diezgan straujš. nu tā, ka ja dara, tad davai netūļājoties žik-žik. tādēļ es reizēm ciešu, jo citu iekšējais temps ir lēnāks un dažreiz tas mani Kaitina. tas gan neizslēdz prokrastināciju vai tīksmīgu laiskošanos. vakar konstatēju, ka esmu iemācījusies ne vien normāli multitāskot, bet arī matus izlietnē izmazgāt 2 minūšu laikā. iepriekš arī nebija ilgi, bet ne jau kamēr ūdens kafijai uzvārās, pirms tam izmazgājot kkādas mazdrēbītes.
šorīt es 45 minūšu laikā noģērbi bērnu, nomainīju pamperu (un šis ir kļuvis par kvestu - to izdarīt nesastrīdoties), uztaisīju sev kafiju, izvārīju brokastu putru, iedevu bērnam baroties, izvārīju zupu pusdienām un notīrīju rokas un muti 1 gab. kafiju gan dzēru aukstu pēc tam, kad sīcis bija saģērbts ārā iešanai, bet ko nu par niekiem, nu jau man auksta kafija sāk iegaršoties

diemžēl šim žik-žikam ir arī trūkums: vispār kļūstu neiecietīga pret lielu cilvēku vipandroniem. jā, jā, skabargas un baļķi

jūs nesapratāt manu ratu sāpi. sāpe par to, ka rati tik smuki, ka vēl neesmu bijusi rajonam izlielīties
/lai gan vizuālais nebija izvēles kritērijs