tagad saku G_V, ka ja mums kādreiz būs melns kaķis, mēs viņu nosauksim par Piķi. un ja vēl nāks klāt kaķene, tad par Zēveli

bet vispār jāizdomā, kā pie mājas pievilināt ligzdošanai lapseņu klijānu

man ir daudz lupatu, bet es ar tām dāsni dalos. un atstāju tiešām tikai to, ko pēc laika toč vilkšu. bet uz grāmatām man iestājas hordings. tās, kas dubultā vēl var paņemt un vienu nolikt makulatūrai vai kurināšanai, bet par tām, kas bija Obligātā Literatūra un nav izlasītas, nu tās es nevaru pat atdāvināt. apslauku putekļus, lieku plauktā un ceru, ka kādreiz būs laiks izlasīt

šausmīgi gribas papļāpāt vai padzert kafiju labā kompānijā un paklačoties. tikai tie, kas visnetālāk un varētu atbraukt klačoties arī visaizņemtākie, protams

izkaplēju siltumnīcu, noplēsu apakšējas lapas un paduses un novācu aptuveni spaini! ar tomātiem. pat ja būtu varējuši būt lielāki un labākas šķirnes un būda saulainākā vietā - tas ir tik gandaroši! neatceros pēdējo reizi, kad bija tāds kaifs par pašas padarīto. pati izpiķēju stādiņus, pati iestādīju, pati divreiz izkaplēju (vairāk nebija laika). skaidrs jau, ka ja es viena ap to būdu ņemtos, sūds tur būtu no tiem tomātiem, jo es laistīju un vēdināju reti, gandrīz visu vecmamma un tēs. bet tāds kaifs! bērnam dot pašaudzētus tomātiņus tik, cik viņam gribās