par cirku
bijām mēs uz to Zelta Kārli. izrāde (nu patiesībā jau laikam jāsaka konkursa programma A) bija gara. trīs stundas vēsās telpās uz cietiem koka krēsliem nav maz. bet tas, ko tur redzējām... mammītmīļā! gaisa vingrotāji! burvju triki ar pārģērbšanos! akrobāti! jā, vienā numurā uzstājās sunītis. ķēra šķīvīšus un nopelnīja skatītāju balvu un bronzas Kārlēnu. beidzot man ir skaidrs, ko cirkā dara klauni - novērš uzmanību kamēr arēnu gatavo nākamajam numuram. un tie numuri! brīnumaini ir īstais vārds. klauni man tā, ne pārāk, speciāli izvēlējāmies vietas, tā tālāk no partera, lai drošāk. bet visi citi numuri bija viens par otru aizraujošāki. man svīda plaukstas (man ir ļoti bail no augstuma, ja), bet es nespēju neskatīties un katru reizi man likās šis! ir tas numurs, par kuru atdošu savu skatītāja balsi. tasir tā man likās līdz mirklim, kad skanēja fado, skrēja skudriņas un akrobāti uz vienriteņa tik skaudri izspēlēja satikšanās un šķiršanās stāstu, ka es raudāju. kā tu neraudāsi, ja viņš tik skaisti viņu cilā dažādās pozās uz vienriteņa un tad atnāk bērniņš, gan numurā gan pa īstam un tad viņi visi trīs brauc uz tā vienriteņa un tad tas stulbais vīrietis lepnā vientulībā aizbrauc pretim saulrietam, viņa nevar viņu noturēt un paliek viena ar bērnu un tas fado arvien vairāk rauj sirdi pušu.
bija arī piliens darvas: daudz tukšu vietu, briesmīgas, vienkārši briesmīgas tās labierīcības un starpbrīdī bildēšanās ar mērkaķīti un aru
es nezinu vai iešu uz kādu speciālo programmu, bet nākamgad man ļoti gribēsies iet uz to Kārli.
ja galīgi nevarēšu nociesties, gan jau šogad arī uz kaķu teātri
jā, jā, zinu. tagad variet mest man ar tomātiem
