es nevaru izstāstīt kā man ir noriebies (līdz riebumam, līdz brošai, līdz kliņķim. kaut ņem un lec upē) tas, ka visiem citiem ir Problēmas un Garastāvokļi un Negadījumi, tikai man kaut kas nekas tāds
es varu censties neļauties cikla fāzei, vispārējam nogurumam, aizkaitinājumam, turēties pie iespējami cieņpilnas intonācijas, runāt rāmi un mierīgi kā tada īsti pareiza sieviete, bet tad izrādās, ka es pat nopūsties nedrīkstu, jo kāds cits droši vien nodomās, ka es pārmetu, ka stulba
acīmredzot tādu pat attieksmi vai vismaz cenšanos neesmu pelnījusi

jeibogu labāk mēnešreizes, tās vismaz kaut kad pāriet

lai arī rīti ir pagrūti, vakaros ir forši, ja ir laiks sev tad, kad bēbītis aiziet gulēt. tad, ja bēbītis aizmieg nevis dzīvojas un valstās savā nodabā, jo man te ir Plāni. karš ar latvāņiem, jākārto grāmatu plaukts, jālasa ogas, jācep kūka, bet neko īsti nevar darīt, jo mazulim vēl neguļas
un vispār man ir slinkums un sāp tas sadzeltais pirksts